Matkules pagasta «Dzirās» saimnieko Arta un Valdis Leimaņi. Kad Arta ar Valdi «Dzirās» izveidoja savu saimniecību, tās tapšanā un arī dažādu problēmu risināšanā ir piedalījušies arī abu bērni. Pa abiem kopā viņiem ir pieci bērni, 12 mazbērni un pašlaik jau ir seši, bet līdz decembrim jau būšot deviņi mazmazbērni. Bērni ir no abu pirmajām laulībām, un tā nu ir iznācis, ka tagad ģimenē ir divi dēli Jāņi un vēl trīs meitas – Ilze, Vija un Ineta.

Iedvesmojošs piemērs ikvienam

Nu «Dziras» ir kļuvušas par vietu, kur aizvien atbrauc abu Leimaņu bērni, mazbērni un mazmazbērni. Mājas ir koptas, ar saglabātiem veciem, skaistiem, lieliem kokiem, dīķiem un pļaviņām, dārzu, pašu iekoptām skaistām puķu dobēm, strūklaku un terasi, kur visiem pulcēties, jo Arta saka, ka gan jaunā paaudzē, gan vecā – visi esot lieli ballētāji. «Dzirās» visi ir mācīti gan darba tikumā, gan dabas mīlestībā, gan arī labi zina, ka pēc kārtīgi padarīta darba jāprot labi atpūsties. Leimaņu lauku mājas atrodas projām no centra, no lieliem ceļiem. Te ir sajūta, ka laiks beidz auļot, viss notiek rāmāk, saskaņā ar dabas gaitu. Arta un Valdis jau ir visai cienījamos gados: Artai 70, bet Valdim 80 gadu. Varētu jau tos gadus neminēt, bet viņu piemērs ir visai iedvesmojošs gan ikvienam konkursa -Sējējs 2018» vērtēšanas komisijas loceklim, kas saimniecību apmeklēja 17. jūlijā, gan visiem līdzjutējiem, kuri tobrīd bija «Dzirās», gan, domāju, arī lasītājiem. “Man jau dažkārt saka: ko jūs ņematies, pensija ir. Tā pensija jau nu kāda ir, tāda ir. Salīdzinot ar kolhoza laikiem – karaliska, bet šodienas apstākļos ar to grūti izdzīvot. Kaut kas ir jādara vēl. Veselības uzturēšanai vien vajag daudz līdzekļu. Nu negulēs taču gultā pie televizora un negaidīs kaulaino,” tā Arta.

Viņa arī stāsta, ka savulaik ganāmpulkā bijušas 60 govis. Dažādu iemeslu, tai skaitā arī cienījamo gadu, dēļ nācies ganāmpulku samazināt. Šķiršanās no piena devējām bijusi sāpīga -visu laiku turētas, devušas pienu, bet nu jāved uz gaļas kombinātu. Pienīgākās pārdevuši citiem ganāmpulkiem, sliktākās – uz gaļas kombinātu. Vēl palikušas vidēji ražīgās… Tad nu vienu rītu saimnieks no rīta piecēlies un teicis, lai Arta neraudot, vēl kādu gadiņu pastrādāšot. Nu piena devēju skaits samazināts līdz 30. Arta saka, ka saimniekošanas laikā daudz kam izgājuši cauri: vispirms bijušas cūkas, turējuši 55 sivēnmātes, tad vēl govis un 35 bišu saimes, arī aitas. Četrus gadus katru ritu Arta cēlās 3.30, saplucināja barību un veda to uz deviņus kilometrus attālajām «Dzirām». Arta ar govīm vēl biju savās mājās, bet Valdis «Dzirās» strādājis viens pats un Arta ar bērniem braukusi palīgā.

Vienīga nozare – piena lopkopība

Pamazām saimnieki pārgājuši tikai uz piena lopkopību. «Dziras» bija tā saimniecība, kas bijušajā

Tukuma rajona teritorijā pirmā ierīkoja piena māju ar dzesētāju. Nākošais lielākais pirkums bijis traktors. Paši ar firmas starpniecību aizbraukuši uz Somiju traktoru pasūtīt. Atbraukuši mājās, tās bijušas augusta beigas, kad pēkšņi pienākusi ziņa – traktors noteiktā laikā jāizņem, ja ne, jāmaksā muitā nodeva. Valdim jābrauc dokumenti kārtot, bet traktors arī jāsteidz izņemt. Arta zvana savam dēlam Jānim, bet viņš Madonā cērt mežu. Sākumā Jānis sacījis: “Mamma, kā tu to iedomājies, kā to var izdarīt?!” Un Artai dūša pavisam sašļukusi. Bet pēc kādām 20 minūtēm dēls atzvanījis, lai neuztraucoties, ka viņš jau braucot. Vakarā Arta slaukusi govis, kad izdzirdējusi – kāds, jau no ceļa lauku mājas pagalmā iebraucot, skaļi pīpina. “Es stāvēju sētā un raudāju no prieka par to, ka nāk traktors un ka bērni tomēr ir tik atsaucīgi!” atceras saimniece. Tad vēl visiem kaimiņiem bijusi vecā krievu tehnika, bet «Dzirās» pirmajiem – «Valtra»!

Laika gaitā notikuši arī dažādi uzlabojumi saimniecības ēkām: no diviem atpirktiem veciem šķūņiem uztaisīts šķūnis barības glabāšanai. Kaimiņu jaunieši, kuri tolaik bijuši arodvidusskolas audzēkņi, uzmūrējuši skaistu laukakmeņu apdari akai, uzbūvējuši garāžu, pagrabu un terasi pie mājas.

«Dzirās» katram ir savs pienākums

Aizvien palīdz arī pašu bērni, kuriem nu jau ir arī savas saimniecības. Valda Jānis apsēj tīrumus, savukārt Artas bērni palīdz lopbarības sagatavošanā; kad slaucēji pamūk – Ilze slauc govis. Visi mazbērni vasarās dzīvo «Dzirās». Te visiem darba pietiek.

Govis ik dienu iet ganos. Jautāta, vai nedomā nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, jo lielsaimnieku tīrumi šeit nekur nepiekļaujas, Arta saka: “Te zemei ir 18 balles, tāpēc bioloģiski strādāt nav iespējams. Es jau arī uzskatu, ka nav pareizi, ja bioloģiskajiem saimniekiem neļauj nemaz lietot minerālmēslus…” Saimniecībai ir arī lopbarības biešu lauks. Jāteic, ka tāpat kā govis ganībās, tā aizvien retāk var redzēt, ka kāds audzē lopbarības bietes. Bet «Dziru» laukā tās turklāt vēl izskatās lekni saaugušas. Arta gan saka, ka sējums esot rets, slikti dīdzis un arī brieži iekārojuši sulīgo biešu našķi. Savulaik, kad atnākuši dzīvot uz «Dzirām», te bija četri pieci brieži, nu barā ir 50. Kad tāds bars iziet cauri biešu lauciņam, tad tur arī vairs nekas pāri nepaliek.

Pie mājam ir divi dīķi, kur ir gan zivis, gan zosis, gan trīs pīļu saimes. Ģimenes lielā aizraušanās un relaksācija ir makšķerēšana. Sevišķi Artai patīk jūrā makšķerēt butes. Lielākā viņas noķertā bute svēra 760 g, bet asaris bijis turpat 800 g smags. Uz makšķerēšanu jūrā Artu rosinājis viņas brālēns Agnis Tīrums, kurš dzīvo Talsos, bet Sīkragā pie jūras viņam ir sava guļbūves mājiņa.

Tā pamazām viss notika

“Mēs jau visa dzimta esam lieli ballētāji, tam arī domāta lielā terase,” vērtēšanas komisiju un līdzjutējus tajā nosēdinot, skaidro saimniece. Un pie mājas piebūvētā terase patiešām ir gana plaša, lai te visiem vietas pietiktu. Tās noformējumā varam apskatīt arī izveidoto dzimtas koku, radu rakstus.

Pirms pievēršamies dzimtas vēsturei, viena no komisijas loceklēm Daina Bruņiniece vaicāja, kur un kā tad Arta iepazinusies ar Jāni, kur saskatījušies. “Es biju beigusi Lauksaimniecības akadēmiju, bija jāiet strādāt uz sovhozu «Vienība», kas turpat, blakus Tukumam. Bet es negāju, jo man bija mazs bērns un jau gaidīju otru. Pat Līksma Ātrena atbrauca man pakaļ, aicinot, lai braucu uz «Vienību». Bet es pretī: “Mani mans kolhozs sūtīja mācīties, maksāja stipendiju, es strādāšu savā saimniecībā – «1. Maijā».” Tad nu arī paliku šeit. Kad biju nostrādājusi trīs gadus ganāmpulka atražošanas jomā, biju nopelnījusi automašīnu –

«Žiguli», tad arī satiku Valdi. Valdis kolhozā strādāja par mehāniķi, un viņa padomu tehnikas jomā viens otrs jautā arī vēl tagad. Mēs ļoti iepatikāmies viens otram. Bet tā cerējoties pagāja 10 gadi, jo vienam un otram bija jāaudzina bērni. Kad abiem dzīves bija pajukušas, viens otram palīdzējām. Tā pamazām viss arī notika.”

Seni un interesanti stāsti

Un tad jau, sēžot terases ēnā, sākās senču un dzimtas sakņu izpēte. Leimaņi tās ir vētījuši visai pamatīgi. Stāsta Arta: “Mans vīrs cēlies no Mazsalacas. Valda tētis bija spirta deģis Briņķu muižā. Viņš nomira 42 gadu vecumā ar sirdsslimību. No mammas puses radi bija Auziņi Matkulē. Visi muižas cilvēki.

No manas mammas puses manam vectēvam bija četri brāļi un māsa. Viens no brāļiem vai arī vecāmāte Pauline bijusi barona bērns. Mēs gan domājam, ka tas bija Hermanis. Viņš 12 gadus Rīgā bija Torņakalna stacijas priekšnieks un par to dabūjis Noriļsku (Padomju laika izsūtījumu. – Red.) Tur izdzīvojuši esot tikai tāpēc, ka bijis ieejams spirts.

Manam vectēvam Krišam bija četri brāļi – visi lieli karotāji. Pirmajā pasaules karā vienam no viņiem bija četri Jura krusti. Ir zināms, ka tikai četriem karavīriem ir bijuši četri Jura krusti, un viņu vidū arī mana vectēva brālim Ansim. Viņš savukārt ir A. Grīna romāna «Dvēseļu putenis» varoņa Artūra Vanaga prototips. Pēc piektā krusta viņš brauca karot uz Krieviju un tur arī krita. Dabūja bērza krustu.

Brālēna Agņa Tīruma tēvs bija gādājis pases tiem, kuri brauca trimdā pa jūru. Viņš arī esot ticies ar amerikāņu un angļu izlūkdienesta pārstāvjiem, kuri solījuši palīdzēt Kurzemes katlam, bet nepalīdzēja. Agņa tēvam bijuši trīs vārdi, ar tiem arī veiksmīgi izdevies izvairīties no vajātājiem. Bet laikam jau kādas aizdomas bijušas, jo manai mammai, kas arī tur dzīvojusi, divas reizes braukuši pakaļ ar automātiem bruņojušies vīri. Kā mamma stāstīja, tad pirmo reizi atlaiduši, bet otro reizi aizveduši līdzi uz pagastmāju. Visi sabijušies, ka manu mammu izsūtīs. Bet mans tēvs bija krievu armija virsnieks – kara orķestra mūziķis. Tad nu mana vecāmamma devās uz pagasta māju un metusies visiem virsū: “Ko esat izdarījuši, krievu virsnieka sievu pratināsiet!?” Tad nu pratinātāji apmulsuši un palaiduši atkal mammu vaļā. Mamma jau nekur nebija iejaukta.”

Es protu novērtēt, ja plīts jau ir iekurināta

«Dziras» ir senas mežsarga mājas, ko Leimaņi savulaik nopirkuši no saimnieces. Atsevišķām vietām šeit no seniem laikiem saglabājušies vietvārdi – Mīļpļaviņa, Dubenliekne, Ungurkanālpļaviņa. Par savu māju Arta saka, ka mājai jābūt lielai, lai tajā brīvi var dzīvot vairākas paaudzes, lai viens otru redz, tad mazāk būtu pamestu bērnu. “Ir tik labi, ja pārnāc no daba, un plīts jau kuras, ja, aizejot uz darbu, paliek nenomazgāta krūzīte, un, kad atnāc, tā ir nomazgāta. Es to protu novērtēt,” par savu māju un dzimtu saka Arta.

***

17. jūlijā Kandavas novadu apmeklēja konkursa – Sējējs 2018» nominācijas «Ģimene lauku sētā» vērtēšanas komisija. Tās priekšsēdētāja Dace Langiša, LLKC Lauku attīstības nodaļas projektu vadītāja; priekšsēdētājas vietniece – Vineta Geršebeka, biedrības «Latvijas Lauku sieviešu apvienība» valdes priekšsēdētāja; locekļi: Māra Svīre, rakstniece, Daina Bruņiniece, žurnāliste, Ingmārs Līdaka, Nacionāla zooloģiskā dārza valdes priekšsēdētājs, Arvīds Platpers, Saeimas deputāts. Komisija apmeklēja Matkules pagasta zemnieku saimniecību – Dziras» un Kandavas pagasta zemnieku saimniecību – Krikši».

Avots: laikraksts “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” (24.07.2018.), Rūta Fjodorova